Teksta izmērs

Kad manas Dzimtenes dārzos

Kad manas Dzimtenes dārzos
Caur sniegu miķelīši zied,
Stāv mana Tēvzeme vārtos,
Caur kuriem uz ziemu iet.
      Kad manas Dzimtenes laukos
      Vējš valsi sniegotu dej
      Un slaidos karogu mastos
      Sārtbaltas liesmas jau skrej,
Ir atkal novembra vidus,
Un laiku pieminam mēs,
Kad cauri tumsai, pret rītu
Bij’ piedzimt Latvijai lemts.
      Tik liela toreiz bij’ tumsa!
      Tik maza - cerību dzirksts.
      Un tomēr piedzima ausma,
      Kad sirdi lika pie sirds.
Kā sapnis karogi plauka
Tai aukstā novembra laikā,
Kaut bargas, bargas bij’ aukas
Un ziemas vēstneši gaisā.
      Bet spēks, kas sirdīs bij’ audzis,
      Un sapņi, cerību pilni,
      Bij’ tie, kas atvēra durvis,
      Un sapnis vērtās par dzīvi...
Kvēl sniegā tumšsārti ziedi,
Tik tīri sarkani deg.
Un silti kļūst man ap sirdi,
Kad salā dzīvību redz.
Inguna Būmane-Lūse 

Lasīts 3008 reizes